VCA Ergoterapija bērniem

Ergoterapija bērniem

Ergoterapija ir rehabilitācijas nozare, kas iekļauj sevī ikdienas darbību veikšanas un ar to saistīto grūtību novērtēšanu un analīzi.

Terapija darbojas, lai attīstītu un uzlabotu fiziskās, psihoemocionālās un sociālās prasmes bērniem ar dažādiem veselības traucējumiem.

Bērniem tas ietver uzdevumus, kas ir daļa no mācīšanās un pašaprūpes. Ergoterapeits strādā ar prasmēm, kas bērnam rada grūtības, piemēram, lai uzlabotu sīkās un lielās motorikas prasmes vai ja bērnam ir grūtības ar ikdienas uzdevumu veikšanu slikto motorisko prasmju dēļ (rāvējslēdzēja aiztaisīšana, rakstīšana u.c.).

Kāds ieguvums no ergoterapeita apmeklējuma?

Ergoterapeits uzlabo bērna sniegumu skolā un palīdz ikdienas aktivitātēs. Uzlabotās iemaņas palielina bērna pašcieņu un sasniegumu izjūtu.

Ergoterapeits, izmantojot spēles, palīdz attīstīt bērna prasmes, lai uzlabotu patstāvības līmeni, balstoties uz konkrētā bērna vajadzībām.

Ergoterapija var palīdzēt:

  • attīstīt sīkās motorikas prasmes, lai bērns varētu satvert un atlaist rotaļlietas, kā arī attīstītu labu rokrakstu vai datorprasmes;
  • uzlabot acu un roku koordināciju, lai bērns varētu spēlēties un attīstītu nepieciešamās prasmes skolā, piemēram, bumbas dzenāšanu ar nūju un norakstīšanu no tāfeles;
  • apgūt tādas pamata iemaņas kā mazgāšanās, ģērbšanās, zobu tīrīšana un ēšana;
  • veidot pozitīvu uzvedību un sociālās prasmes, mācoties pārvaldīt neapmierinātību un dusmas. Palīdzēt iegādāties īpašu aprīkojumu, lai veicinātu bērna neatkarību, piemēram, ratiņkrēslus, ortozes, peldēšanās aprīkojumu, ģērbšanās ierīces un sakaru palīglīdzekļus. Ja nepieciešams, ergoterapeits var izgatavot individuālo ortozi un sniegt rekomendācijas par tehniskajiem palīglīdzekļiem un vides piemērošanu (pozicionēšana un pareiza poza rakstīšanas laikā pie galda, pareiza poza rakstīšanas laikā).

 

Kad jāapmeklē ergoterapeits?

Ergoterapija nepieciešama, ja bērnam ir:

  • iedzimtas traumas vai iedzimti defekti, multiplā skleroze, cerebrālā trieka un citas hroniskas slimības;
  • maņu orgānu apstrādes traucējumi;
  • smadzeņu vai muguras smadzeņu traumas, kaulu lūzumi vai citi ortopēdiski ievainojumi, traumatiskas amputācijas, apdegumi;
  • mācīšanās problēmas;
  • autisms;
  • nepilngadīgo reimatoīdais artrīts;
  • garīgās veselības vai uzvedības problēmas;
  • attīstības kavēšanās;
  • pēcoperācijas apstākļi.
  •